Evaņģēlista Jāņa Tolpežņikova uzruna Lielajā piektdienā

No visa, ko ir vērts zināt, apustulis Pāvils saka šo: „Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto” (1Kor 2:2). Jēzus miesā pie krusta piepildās noslēpums, kas nav acīmredzams bez ticības, cerības un mīlestības, kā apustulis citviet saka: „Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā” (2Kor 4:10).

Bībele iesākas un noslēdzas ar vēsti par dzīvības koku. Sākumā paradīzes dārzā Tas Kungs nolika divus īpašus kokus: dzīvības koku un laba un ļauna atzīšanas koku (1Moz 2:9). Viens deva dzīvību, otrs atnesa nāvi… Mūsu priekšteči diemžēl pakļāva sevi nāves un vientulības ceļam, izvēloties atzīšanas koku… Arī Bībeles beidzamo grāmatu noslēdz dzīvības koks, kas ir pie Dieva un Jēra troņa debesīs, nesot cilvēcei augļus, dziedināšanu, svētību un dzīvību (Atkl 22:2).

Kristus Baznīca jau no tās šūpuļa Golgātas krusta koku skatījusi kā Dzīvības koku, pie kura Kristus ķermenis ir sēkla jaunai, augšāmceltai, daudz labākai dzīvībai un viņa izlieto asiņu svētība dāvāta tev. Pamēģini iztēloties krustu kā dzīvu koku, kas zaļo, aug, nes augļus un pauž dzīvību. Šis noslēpums acīm ir apslēpts. Un mūsu baznīcas altārglezna ar ārkārtīgi tradicionālo krusta attēlojumu neatklāj visu plašo kristīgo perspektīvu. Ādama un Ievas problēma nebija tā, ka viņi nezināja par dzīvības koku, bet viņi vienkārši dzīvoja, it kā tāda nemaz nebūtu… Vismaz mums nav teikts, ka viņi iekārotu šī koka augļus. Tāpēc priecājies, ka mūsu Kungs tev atklājis šo spēcīgo Golgātas apsolījumu: „Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu” (Jņ 12:24). Lai tevī notiktu jaunā cilvēka augšāmcelšanās, vispirms jānotiek vecā cilvēka miršanai Kristū. Tikai tā tu nesīsi augļus par svētību sev un prieku eņģeļiem debesīs. Āmen.

Krustu dažviet JD apzīmē par koku tāpat kā LXX grieķiski jēdzienā dzīvības koks (ksílon, ξύλον, sal. Apd 5:30; Gal 3:13; 1Pēt 2:24). Sal. Barnabas vēstule, 12; Justīns Martīrs, Dialogs ar jūdu Trifonu, 73; Tertuliāns, Pret jūdiem, 10; Sv. Sīrijas Efrēma himnas (skat. T. J. Lamy, Sancti Ephraemi Syri Hymni et Sermones, 1902, Vol. IV, col. 769.2/770.2).