Baznīcas vēsture

 

  Cēsu Svētā Jāņa baznīca ir viena no senākajām un varenākajām  sakrālā kulta celtnēm Latvijā, ievērojams arhitektoniskais objekts Cēsīs, viens no vecākajiem viduslaiku arhitektūras  pieminekļiem Latvijā.

Baznīca ir 65 m gara un 32 m plata trīsjomu bazilika, tās rietumu galā ir  masīvs 65 m augsts zvanu tornis ar gotisku smaili.

Baznīca  ir paredzēta 1000 sēdvietām. Tajā līdz mūsdienām ir  saglabājušies virkne interesantu vēstures un mākslas pieminekļu, kuru lielākā daļa ir ietverti valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā. Baznīca jau kopš 19. gadsimta pirmās puses pievērsusi uzmanību kā vēstures un arhitektūras piemineklis.

 

 Baznīca celta 13. gs. sākumā Baltijas kristianizācijas laikā Livonijas ordeņa vajadzībām.

Cēsis no 1237. gada, kad Cēsu pilī sāk rezidēt Livonijas ordeņa iecelts komturs, līdz  ordeņvalsts sabrukumam 1561./62. gadā  bija viens no vissvarīgākajiem vācu varas centriem.

 Livonijas ordeņa  pirmsākumos dievkalpojumi tika noturēti pils kapelā, taču, ordeņa varai nostiprinoties, radās nepieciešamība pēc respektablas mūra baznīcas. Tajos laikos tā bija ne vien pilsētas varenības, bet arī bagātības rādītājs.

Tiek uzskatīts, ka baznīcas būvdarbi sākušies 1281./1283. gadā, otrā Rīgas arhibīskapa Johannesa I fon Lūnes (Johanness I von Lune, 1273.–1284.) valdīšanas laikā.

Par baznīcas darbības sākumu tiek uzskatīts 1284. gada 24. jūnijs, kad tā iesvētīta. Baznīca nosaukta Jāņa Kristītāja vārdā un laika gaitā tā bijusi gan katoļu, gan luterāņu dievnams.

 

1524. gadā reformācijas kustība sasniedza Cēsis (Wenden). Par pirmo luterāņu mācītāju Cēsīs kļuva Bērends Brigemanis. Ar mestra Valtera fon Pletenbega atļauju viņš iesākumā sprediķoja vienā no pilsētas aizsardzības torņiem – Monētu tornī, bet sekotāju skaitam strauji augot, dievkalpojumi notika Katrīnas baznīcā.

 

1582. gadā Livonijas kara rezultātā Cēsis un arī baznīca nonāca poļu rokās, un viņu valdīšanas laikā sākās kontrreformācija. Šajā gadā Polijas karalis Stefans Batorijs nodibināja Livonijas bīskapiju un Sv. Jāņa baznīca kļuva par katoļu katedrāli. 

No 1615. līdz 1620. gadam Cēsīs aktīvi darbojās katoļu garīdznieks Georgs Eglers, kurš izveidoja un sakārtoja pirmo katoļu dziesmu grāmatu latviešu valodā.

No 1626. gada, pēc Vidzemes superintendanta H. Samsona rīkojuma, Cēsīs sākās rekatolizācijas seku likvidēšana, luterticības atjaunošana un cīņa pret vietējo iedzīvotāju pagānismu.

1627. gadā bijušo Cēsu katoļu bīskapiju ar tajā esošo Cēsu pilsētu un Sv.Jāņa baznīcu, kā dāvinājumu no Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa saņēma Zviedrijas valsts kanclers Aksels Uksenšērns.

1629. gadā Altmarkas pamiers izbeidz zviedru-poļu karu, Vidzeme pārgāja Zviedrijas īpašumā.  Cēsu Sv. Jāņa baznīca atkal tika atdota luterāņiem.

 

Baznīca ne reizi vien ir cietusi postījumos. Kopā ar pilsētu  tā degusi 1568., 1607., 1613., 1640., 1665., 1671., 1686., 1694. gadā.

1748. gada postošajā ugunsgrēkā gāja bojā visas torņa koka konstrukcijas, iegruva velves, tādēļ nācās sienas stiprināt ar kontrforsiem. Tornim uzlika vienkāršu pagaidu jumtu.

1853. gadā pēc arhitekta, Cēsu mācītāja Kārļa Punšela dēla Teodora Alvila Punšela projekta uzbūvēts Cēsu Sv.Jāņa baznīcas tornis. Celtniecības darbus vadīja Mārcis Sārums (īstajā uzvārdā – Podiņš). Cēsu Jāņa baznīcas torni uzskata par  M. Sāruma izcilāko darbu.  Par tā modeli viņš 1853. gadā  Rīgā Melngalvju namā sarīkotajā izstādē ieguva mazo sudraba medaļu.

2. pasaules kara laikā 1941. gadā, eksplodējot munīcijas vilcienam, baznīcai izbirušas krāsainās logu vitrāžas un sagrauta daļa dakstiņu  jumta.

1944. gadā, pilsētas bombardēšanas laikā, tika izpostīts baznīcas dienvidu puses sānu joms, sagraujot velvi un nodarot postījumus ērģelēm.

Sv. Jāņa baznīcā apglabāti Livonijas ordeņa mestri Johans Freitags fon Loringhofens (†1494), Valters fon Pletenbergs († 1535), Hermans fon Brigenejs-Hāzenkampfs (†1549), Cēsu katoļu bīskaps Andrejs Patrīcijs Nideckis (†1597), Cēsu jezuītu rezidences dibinātājs, pēdējais Livonijas bīskaps Oto Šenkings (†1637) un citi ievērojami cilvēki.

Cēsu Sv. Jāņa baznīcā atrodas bagātīga kapakmeņu  kolekcija, to ir vairāk nekā 30. Diemžēl no daudziem saglabājušies tikai fragmenti. Sv.Jāņa baznīcā apglabāti Livonijas ordeņa mestri Johans Freitags fon Loringhofens (†1494),Valters fon Pletenbergs (†1535), Hermans fon Brigenejs-Hāzenkampfs (†1549), Cēsu katoļu bīskaps Andrejs Patrīcijs Nideckis (†1597), Cēsu jezuītu rezidences dibinātājs, pēdējais Livonijas bīskaps Oto Šenkings (†1637) un citi ievērojami cilvēki.

Ar vietējās vācu draudzes un Vidzemes bruņniecības atbalstu baznīcas ziemeļu kapelā  1852. gadā uzstādīta izcilā mestra Valtera fon Pletenberga krūšutēla kopija, kas atlieta no Ludviga Švantālera (Schwanntaler) skulptūras oriģināla Vācu vēstures slavas muzejā Rēgensburgā.

Par senākajiem altāriem liecības nav saglabājušās. H. Hartmaņa 1840. gada zīmējumā redzams krāšņs barokāls altāris. No tā līdz mūsdienām saglabājusies vien kokā grieztā eņģeļa figūra. Pilsmuižas īpašnieks grāfs fon Zīverss 19. gs. 50. gados ziedoja naudu jauna altāra izgatavošanai. To projektēja Nikolaja I galma arhitekts Andrejs Štakenšneiders Pēterburgā, bet 1857. gadā ozolkokā darināja vietējais galdniekmeistars Bīdenrots. Šis neogotikas stila altāris baznīcā saglabājies līdz mūsdienām.

Altāra centrā atrodas slavenā igauņu mākslinieka Johana Kēlera altārglezna “Pieta” (“Kristus pie Krusta”) . Glezna pabeigta 1857./1858. gada ziemā. Tā izpildīta eļļas tehnikā uz audekla, izmērs 4,63 x 2,04 m.  Gleznu mākslinieks darinājis pēc grāfa fon Zīversa pasūtījuma. Altārgleznai  izgatavotas vairākas kopijas – Sv. Stefana katedrālē Vīnē, Sv. Īzāka katedrālē un zviedru baznīcā Sankt-Pēterburgā, Mārtiņa baznīcā Rīgā, Karkusas draudzes baznīcā Igaunijā. 1977. gadā altārglezna rūpīgi un kvalitatīvi restaurēta.

1754. gadā birģermeistars Heince baznīcai dāvināja kanceli ar Jāņa Kristītāja figūru uz kupola. To darinājis vietējais galdniekmeistara Šrēders.

Metāla darinājumi saistās ar baznīcas vidi un raksturo savu laiku. Īpaši krāšņs ir  tā saucamais Lambergu  daudzžuburu  kroņlukturis, ko baznīcai āvināja Cēsu Lielās ģildes tirgotāji 1781. gadā, un kas ir  ievērojamākais metālmākslas paraugs baznīcā.

Īpašu noskaņu baznīcā rada krāsainās vitrāžas logu ailēs. Tās Sv. Jāņa baznīca ieguva, sākot ar 19. gs. otro pusi. Vecākās (redzamas gala logos aiz altāra) tām izgatavotas Berlīnē Heinerdorfa  darbnīcā ap 1884. gadu. Tajās redzami Livonijas ordeņa, Vidzemes guberņas, Cēsu pilsētas un Zobenbrāļu ordeņa ģerboņi. Pārējos trijos logos savā laika varēja redzēt to Cēsu muižnieku ģerboņus, kuru īpašnieki bija visvairāk ziedojuši baznīcas uzturēšanai. 1888. gadā logā D pusē, ievietoja Bērzaines skolas jubilejai veltītu vitrāžu. 1938. gadā pēc P. Kundziņa meta darinātu vitrāžu baznīcai veltīja Cēsu Krājaizdevumu kase. Ziemeļu puses sānjoma austrumu galā mūsdienās redzams fragments no altārtelpas ģerboņvitrāžas, kas šeit ievietots 1942. vai 1943. gadā.

Cēsu Sv. Jāņa baznīca cieši saistīta ar ievērojamā komponista un ērģeļnieka Alfrēda Kalniņa (1879-1951) vārdu. Viņš dzimis un bērnību pavadījis Cēsīs, jau 9 gadu vecumā Sv. Jāņa baznīcā sācis mācīties ērģeļspēli. Tieši A.Kalniņa simtgades sakarā notika pirmais ērģeļmūzikas koncerts Cēsu baznīcā pēckara periodā. Kopš 2001. gada te notiek Alfrēda Kalniņa piemiņai veltītie starptautiskie jauno ērģeļnieku festivāli.

15. gs. rakstītajos avotos rodam ziņas par pirmo mūzikas instrumentu baznīcā, ko dievnamam dāvinājusi Cēsu namturu Šotdornu dzimta. 1582. gadā revīzijas protokolā minētas ērģeles, bet 18. gs. sākumā dokumentēts astoņbalsu pozitīvs. 1857. gadā 21 reģistra un 2 manuālu ērģeles Cēsu baznīcai uzbūvējuši Liepājas meistari Hermans un Bitners.

1907.gadā draudze saņēma izcilās vācu firmas “Walkers un Co” izgatavotās ērģeles. Tās iesvētītas 1908. gada 14. janvārī. Ērģelēm ir savdabīgs prospekts ar jūgendstila elementiem, veidots no priedes koka un greznots ar lieliem vara bareljefiem, kuros attēlotas Mārtiņa Lutera un eņģeļu figūras. Ērģeļu kori iežogo Kristus mācekļu attēli. Šīs ir lielākās ērģeles Vidzemē. 2008. gadā pabeigta to restaurācija. 

Baznīcas altārdaļā atrodas nelielas ērģeles, tās 1882.gadā būvējis Augstrozes ērģeļbūvētājs Kārlis Jirgens. Tās agrāk atradušās Raiskuma pagastskolā. Šādi instrumenti 19.gs. tika izmantoti dziedātmācīšanai un ērģeļnieku izglītošanai skolās., baznīcās, semināros.

Dažas interesantas detaļas redzamas baznīcas ārējā apdarē. Kontrforsa stūri pa labi no ieejas baznīcā 3,5 metru augstumā iemūrēts saules pulkstenis. Uz tā izkalts izgatavošanas gads - 1744.Pulksteņa ciparnīcas lineatūra atbilst Cēsu ģeogrāfiskajam platumam (57,3º), tas arī mūsdienās rāda vietējo laiku.

Baznīcas ziemeļu pusē kontrforsā ievietota plāksne, kas liecina par remonta sākumu 1725. gadā.

Austrumu pusē iemūrētajā ovālā redzami poļu šļahtiču dzimtu ģērboņi, blakus kontrforsā - Maltas krusts,Livonijas ordeņa heraldiskais simbols.

Baznīcas ārējā portāla labajā pusē atrodas upuru lādes pamats, kura augstums kādreiz sakritis ar Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa gaili (115 m.v.j.l). Pēs Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošanas pēc Otrā pasaules kara šie augstumi vairs nesakrīt.

Senākajā ieejas portāla durvju ailē (pie ieejas baznīcas galvenajā telpā) redzami ciļņi ar pūķu attēliem. Iespējams, ka tie saglabājušies no baznīcas celšanas laika, un tie uzskatāmi par senākajiem skulpturālajiem veidojumiem Cēsīs.